Siltas zeķes.

Mācījos fiziku, tad ķīmiju, tad vēsturi, tad atkal fiziku, tad ķīmiju un vēsturi un, tad ķīmiju... ;D
Es īstenībā tā, laikam, nekad nebiju gatavojusies k/v. Nu, īstenībā jau es nemaz jau tik traki nemācījos, bet man ir progress šajā ziņā. ;D Es patiesībā jūtos tā, it kā neko daudz nebūtu iemācījusies, bet gan jau.

Tētis atkal dzirdēja, kā es klepoju, tāpēc izdomāja, ka jāiet saunā. Mēs jau ļoti sen nebijām viņu sildījuši. Bet nu jā... chill. Paēdu kivi, paskatījos ar mammu kaut kādu filmu, kamēr ēdu. Tāda diezgna pārspīlēta, bet riktīgi stipri tās visas emocijas bija. Mīlestība. Cik tālu dēļ tās iesi? Ko darīsi? Skaisti.. Brīniķšīgi... BVet tomēr - traki. Tā tomēr ir viena no atkarībā. Vienreiz pamēģināsi, kļūsi no tā atkarīgs, tad NEMŪŽAM to neaizmirsīsi. Varbūt, sāksi jaunas atkarības, ielaidīsies citās dēkās, bet to vienu neaizmirsīsi. Vismaz man tā liekas. Kā jums?

Siltas zeķes, neizģērbies un piens ar medu. Vismaz kāds par mani sāk uztraukties pēc šīm ilgajām klepus nedēļām. ;D

Lai jums jauks vakars. :)

(pēdējā laikā tīīīīk bieži rakstu. ne jau kāda pienākuma vai tāda līdzīga iemesla dēļ, bet tāpēc, ka patīk. tāda forša sajūta, ka vari visu, visu izstāstīt. nu - ne visu, bet lielāko daļu. esmu jau par šo spriedusi. )

_____________________________________________________________________________________
Jason Mraz - Pretiest friend
Akdievs, cik jauka dziesma. No sirds. Tik mīļa. Man ļoti partīk. :)

"I was inspired by the many pictures I just saw." , to es tikko nodomāju. (giggle)
Tāpēc arī vēl kaut ko gribu uzrakstīt. Visticamāk, ka jau esmu apnikusi ar visu savu garo rakstīšanu, bet tie, kuriem nemaz neinteresē, tie jau nemaz nelasa, vai ne? Nu jā.

Viena bilde bija ar spoguli. Es domāju... Kā mēs visi uzvesto, ja ieraudzītu katru savu rīcību, kustību, domu spogulī? Mēs nokaunētos vai būtu gandarīti? Un kā mēs izskatāmies no malas? Kā citi mūs redz? Tāpat kā mēs sevi? Nu.. droši vien, ka nē. Sāksim jau ar to, kā rakstīju, mēs visi pasauli redzam citādāk. Jāa. Bet tik ļoti gribētos iekāpt kāda cita domās, prātā, ķermenī un pavērot sevi no malas. Izjust tās emocijas, ka mani pārņem, kad ieraugu sevi, kad es runāju un, ko tas man liek just. Varbūt, es jūtos aizvainots. Bet pagaidām es, ja vēljoprojām skatos no sava skatapunkta, tad es jūtos... hmm, jā. Negribās tomēr visas tbildes sniegt šeit. Varbūt, tagad šī būs viela pardomām. Varbūt, arī jums.

Vēl bija bilde, kur rokās tur koku ar ūdenskritumu blakus. Mēs zinam, ka budismā viens no tiem simboliem vai kaut kas no tā visa ir tās rociņas, kas tur zemi. Nu ne jau Zemi, bet zemi. hihi. Tas atkal lika aizdomāties par budismu, par mīlestību pret citiem, par mīlestību pret dabu. To visu, kas mums ir apkārt neiazsargāts un ievainojams. Kāda mums - cilvēkiem - ir vara! Neiedomājami, apbrīnojami. Un svētdien būs Zemes stunda. No 20.30 uz pusstundu visa mūsu mazā planēta izslēgs elektrību, tas mūs vienos. Es vismaz ceru.
Tāpat arī šī bilde lika man atcerēties, ka gribu izlasīt budisma mācības grāmatu, kura mistiski ir pazudusi mājās. Ir angļu valodā, bet tur ir baigi jākoncentrējas. Es esmu slinka. Jā. (atkal vēlviens jā).

Bilde, ko pieliku vienkārši, manuprāt, ir vispiemērotākā šī bloga noskaņai. Kā jau Arta ir rakstījusi, bildi izvēlas pēdējo. Un es viņai piekrītu. :)