
Es vakar neko daudz neuzrakstīju, tāpēc šodien, laikam, uzrakstīšu vairāk.
Es vakar līdz gandrīz vieniem naktī adīju un pēc tam vēl pamācījos. Biju šausmīgi nogurusi. Vsipār man nedēļas rit kā strauji garām braucošas mašīnas. Es neizguļos, bet klāt jau nākamā garā diena. Es varu tagad pat visu uzskaitīt, ko es darīju šonedēļ.... Tātad
Pirmdien - divas stundas volejbolā, mājās ap astoņiem vakarā.
Otrdien - divas stundas volejbols, pēc tam svaru zāle un mājās ap pusdeviņiem.
Trešdien - mākslas skola, pēc tam foršais teātris, mājās ap vienpadsmitiem.
Ceturtdien - teātra mākslas, mājās ap pusdesmitiem.
Piektdien - mākslas skola un jā.... esmu mājās. Nekur šodien neiešu. Es nekad neizguļos tieši trešdienās un ceturtdienās, bet piektdienās ir ballītes, tāpēc esmu pilnīgi salauzta. Šo vakaru es pavadīšu pavisam mierīgi. Tieši tā. Es izgulēšos. Un izmācīšos. Un sākšu visas kompozīcijas. Tā to vajag darīt. Man šodien ļoti negribējās iet prom no mākslas skolas, bet Taranda mūs laida prm jau sešos, es biju diezgan nelaimīga. Tad biju domājusi iet ar Artu uz kino, bet nesanāca.
Un man vēljoprojām ir daudz maz gruzis. Manī kaut kas nav tā kā vajag. Un es visu laiku griežos ap to vienu, bet tā arī nevaru saņemties. Tā visa ir daudz, bet viena no galvenajām lietām, kas aizņem manu galvu ir tas, ko es darīšu nākotnē? Kas es būšu? Jo visi tie ieteikumi un rosinājumi man nepalīdz, jo tā ir tikai mana izvēle, mans lēmums. Neviens cits to manā vietā nevar pieņemt. No vienas puses, ja es palieku kādā normālā skolā, tad es, iespējams, zaudēju milzīgu dzīves pieredzi savam nākotnes karjeras posmam, taču, ja es eju uz mākslas skolu pēc devītās, tad es, visticamāk, nekad nevarēšu būt ekonomiste. Kāpēc tā? Es vienmēr esmu bijusi cilvēks, kurš grib visu. Būt visur un zināt, spēt visu. Bet es nevaru... Dzīve tomēr ir pārāk īsa, lai to visu paspētu. Man ir jāizvēlās. Es nekad nebūšu huomo universale. Es neesmu ģenijs, bet es tāda varu būt tad, ja es beidzot izvēlēšos. Ja es skaidri zināšu uz ko es tiesos un ko es gribu. Es zinu, ka es esmu stupra un zinu, ka es varētu daudz, bet pagaidām tas viss tiek likts un tērēts pārāk daudzās sfērās... Bet es nevaru zilemt. Ko man darīt?! Man ir laiks tikai līdz vasaras beigām, jo tad man ir jāsāk domāt par to, kam es vairāk pievērsīšos. Un tagad manā galvā vēl ir aktiermeisterība. Tas atkal ir kas jauns, bet kas tāds, kas mani ļoti piesaista, vienmēr ir piesaistījis. Es zinu, ka arī tur es varu daudz ko jaunu iemācīties. Un ja visu šo paskatās kopumā... esmu strupceļā. Man vajag to visu gudro, kas man pateiktu priekšā atbildes.

Es arī domāju par to, ka agrāk mācījos franču valodu,. bet tas palika tā maliņā. Un tagad es atkal to gribu darīt. Atkal dīvainā kārtā kāds manī ir uzkurinājis diezgan aizmirstas jūtas. Es vienu brīdi biju mierīga un neko negribēju, darīju to, kas man IR jādara, bet tagad es atkal esmu gatava darīt visu, lai darītu vēl, vēl un vēl.
Man patika tas stils, ko saskatīju to cilvēku personībās. Bija tādi cilvēki, kuri mani piesaistīja, un atkal es gribu sevi pilnveidot tādā ziņā, ka es gribu atkal būt labāka nekā tagad. Liekas atkal, ka pārāk maz uzmanības pievēršu tam kā ģērbjos vai izskatos. Un ja par to izskatu, tad gribu pateikt, ka mana klasesbiedrene, kura runā gudri neko nezin par to. Man žēl tādu cilvēku, kuri tukši virina muti, bet viņiem nav ne jausmas par ko viņi runā. Vēl pie tam iesaistot tajā visā cilvēkus, kuri nav vainīgi pie šī cilvēka neprašanas.
Es klausos Nelly Furtado - Say it right Mp3 Es domāju par to, ka agrāk es bieži viņu klausījos. Man pat viena no viņas dziesmām bija mīļākā. Tas bija diezgan sen, bet dažas lietas jau nemainās!!
Kā es tagad runāju par Nelly, tad atcerējos, ka gribēju parunāt pa Saili. Šī sieviete un draudzene mani vienmēr ir piesaistījusi. Tajā, ka mēs esam savā ziņā līdzīgas un tādā, ka uz mani viņa atstājusi tikai to labāko iespaidu. Kad es satiku Saili mākslas skolā, es biju ļoti pārsteigta. Tas jau bija diezgan sen. Tad mēs runājām par Ameriku. Un es jau biju gatava braukt un pamest visu, kas man ir šeit. Es jau biju izlēmusi, bet tad es neatceros kā, bet es izdomāju, ka aizbraucot es tikai izlikšos vāja, ka es neesmu spējīga palikt te. Es izlēmu cīnīties. Es izlēmu būt patriote. Bet manos dzīves plānos tāpat nav īpaši redzama Latvija. Es to vienkarši neredzu. Varbūt, tas ir tāpēc, ka esmu redzējusi pārāk daudz citas tautas, pilsēta, kas mani uzrunājušas vairāk. Bet nu nezinu. Es runāju par Saili. Es gribēju pateikt to, ka gribu viņu satikt. Viņa man parasti ir devusi tos labākos padomus. Viņa vienkārši zin, ir gājusi cauri tam pašam, kam es tagad eju. Viņa palika JRRMV un saka, ka tā ir neatgūstama pieredze. Tas ir kaut kas neaizvietojams. Es ticu. Esmu redzējusi. Bet... Vai tas ir tas, ko es gribu? Es atkal salūstu un runāju aplnkus. Es gribu satikt Saili un tad tikai runāt, bet es jau esmu uzrakstījusi garu blogu. Man jāapstājas, jo es kļūstu garlaicīga. Manas domas ir pārāk daudz. Pietiks.
Es klausos Nelly Furtado - Try Mp3 Tā ir tā dziesma, kas man bija mīļākā. Ļoti patika agrāk. Tagad arī iet pie sirds.
Bilde 1 - thoughts of my mind. Kādeiz es pati uztaisīšu smuku bildi, lai nebūtu jāņem citu bildes, bet es novērtēju to cik skaisti citiem sanāk, tāpēc nejūtos tā, it kā darīju ko sliktu. :)
Jā, tētim rīt dzimšanas diena. Es pabeidzu glezonujumu ar puķēm. Ar akrila krāsām. Tad tā būs mana dāvana tētim. Viņam šodien labs garastāvoklis.
Bilde 2 - es to saukšu kā ''passing by''. Katram, ko mēs redzam uz ielas, kam mēs paejam vienaldzīgi vai citādi garām, katram no šiem cilvēkiem arī ir savs dzīves stāsts, ko mēs nezinām. Mēs katras esam īpašs un neizzināts.... Dažreiz par to aizdomājos.