Diezgan skarba patiesība tas virsraksts, ne?
Es šodien piecēlos astoņos, ar baigām grūtībām, jo svētdienas rītos celties tik agri parasti nav pieļaujams. Tagad ir 8.53. Bija domāts braukt uz kalnu, bet es pārdomāju. Mašīnā man pat, varbūt, neatradīsies vieta. Sniegs tūlīt jau kusīs, ir slapjš. Man ir vēl daudz kas darāms, lai sagatavotos vēlvienai pavisam aiņemtai nedēļai. Skumji. Šī varēja būt mana šīs sezonas pēdējā reize snovojot. Nekas! Tā, kas jau bija pēdējā, tā bija superīga. Nav ko nožēlot. Tagad tikai jāgaida tik sen gaidītais pavasaris un jāizbauda citu sezonu dotie brīnumi. Hmm, kādi tie ir? Ziemā ir sniedziņš. Pavasarī? Pavasarī vienkārši ir superīgākais, svaigākais gaiss un dabai atmostoties, arī mēs paši kā no jauna piedzimstam. Vasara. To, laikam, grūti raksturot dažos vārdos. Bet nu... BRĪVDIENAS! Jā, vēl saule, pludmale, draugi ar kuriem spēlēt volejbolu vai vienkārši trakot, neuztraucoties par to, kas ir vai nav uzvilkts. Rudens. Šis gadalaiks, ka zināms, daudziem nepatīk. Bet vai tad tas nav visskaistākais gadalaiks? Tās krāsainās lapas, romantiskais lietus un gumijnieki ar kuriem brist cauri visām peļķēm. Super.
Es tagad tā domāju, ka vakar jau atkal bija aizņemta diena. Vismaz vienu dienu šajā nedēļā es varētu atļauties palikt mājās.
Es šorīt domāju. Tad, kad glaudīju Kivi. Es domāju, ka īstenībā nevienam nepatīk, nav vajadzīgi augstprātīgie, tāpat kā sunīšiem, visiem labāk patīk tie, kuri novērtē, ir draudzīgi un sagaida no otra to pašu, ko jau dod pretī. Un, ja tagad viss liekas mazliet citādāk, tad agrāk vai vēlāk viss būs tieši tā.
Bilde atkal jau ir superīga, taču ne mana. Man vajag saņemties un beidzot atkal pieķerties savai kamerai! Es jau esmu visu ziemu nogulējusi.
Klausos Moby - Mistake Mp3 Bija jau tāds laiks, kad šī dziesma bija pirmā manos pleilistos, tāpēc, laikam, arī neapnīk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru