Un es

Nu jā, katram it kā ir ""melnās" un "baltās" dienas. Vai "gaišās" un "tumšās". Vai veiksmīgās un nevaiksmīgās. Esmu pamanījusi, ka man nav dienu, bet laika posmi. Tā nav, ka aiziešu gulēt, nākamajā rītā pamodīšos un būšu laimīga vai citādi - galīgi nomākta. Un, bļeģ, kaut tā būtu. Es dievinu laiku, kad visus savas dzīves brīžus tveru ar prieku, sajūsmu... Kad es esmu pacilāta un vienkārši laimīga. Bet tagad? Tagad... jā, ir melnais, tumšais un varbūt arī savā ziņā neveiksmīgais laiks, periods. Un es to tā nenostādu - es tā vienkārši jūtos. Viss, ko daru, visu, kas notiek es uztveru vai nu pārāk skarbi vai arī pārāk vienaldzīgi no citu puses. Un vienīgais, kas man tagad galvā, ir vienkārši izslēgt sevi no šīs spēles. Atkal ir sākusies jēgas meklēšana. Kāpēc tā reāli smaidīgā Anna nevar ar mani palikt ilgāk? Kaut kādas pagātnes atmiņas par kādiem mana ķermeņa un prāta stindzinošiem notikumiem man liek apjaust, ka nav labi. Reāli ir sūdīgi. Un, ka... varēja būt labāk. Es pat domāju kā būtu, ja es vienkārši nedēļas laikā visiem personīgi pateiktu "čau", sagatavotu visus, tad vienkārši aizietu. Ir, ko dzīvot un piedzīvot, bet vai es to gribu? Patiesībā esmu pilnīgā pretrunā ar sevi pašlaik. Es tā nekad nedomātu, jo mīlu savu dzīvi un to, kā es to dzīvoju. Bet ja man vienkārši nolaižas rokas? Ir tik daudz kas, ko es vēlētos, bet arī nevēlētos. Un ir tik daudz mērķi, bet tik maz laika. Bet es atkal eju uz riņķi. Vai šis ir jāizguļ? Nu.. tad arlabunakti.

Elpa aizraujas man

Rudens, rudens, rudens.... Kur tu tik skaists, no kurienes tu tāds te esi? Lietus lāses, maigi asais vējš, krāsu pasaule kokos un uz zemes, un pilnīga harmonija ar sevi šajā laikā.
Es vakar ļoti, ļoti pirms gulēšanas domās rakstīju. Bet tad man palika žēl, ka to aizmirsīšu un izslēdzu savu prātu, un ieslīgu miegā. Es ļoti domāju par to, cik ļoti pēdējā laikā, manuprāt, cilvēki uzsver, ka dzīve jānodzīvo tā, lai prieks (vai kauns) atcerēties, tā, lai tas būtu kaut kas vienreizējs (man nevisai patīk šo vārdu izmantot, jo tas uzreiz liek jautāt - vai nevar būt divreizējs?). Bet tad es domāju - visi arī saka, ka jādzīvo šodienai, jāizbauda dzīve, jādara tas, kas tev patīk. Un tieši tā. Ne jau visiem tas nozīmīgais, superīgais ir tas, kas citiem. Katram gan jau ir savs. Un tad es sāku domāt par tiem puišiem un meitenēm, piemēram, no S**** kompānijas. Vai tiem cilvēkiem tiešām nodzeršanās un trakas ballītes ir tas, kas rada prieku, tas, ko viņi vēlēsies atcerēties pēc vairākiem gadiem? Vai tās nebūs izniekotas dienas, vai tas būs tas nozīmīgais un superīgais, ko viņi šajā dzīves posmā būs izdarījuši? Varbūt arī. Ir jau dažādi stāsti par cilvēkiem. Atceros kā Annija (piedod, ja nepatīk, ka tevi pieminu savā blogā) man pastāstīja, ka ir arī veiksmes stāsti. Īsti precīzi neatceros, bet par to sievieti, kura nemācījās, bet tagad daudz pelna. / Bet vispār es aizgāju no tēmas, ko centos aprakstīt. Tātad... es gribēju pateikt, ka vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, kas tevi tik tiešām dara laimīgu. Un tad arī, atskatoties atpakaļ, tu redzēsi to, kas varbūt tavā dzīvē nebūs tajā brīdī. Un tad tu arī sapratīsi, kas ir jāmaina. Bet par šodienu varu arī teikt, ka izņēmumi ir tīri labi piueņemami, ja tie netiek atkārtoti atkal un atkal, bieži jo bieži. Es atceros, ka man kaut kur... (hmm, jā kaut kur, kur mana ATMIŅA?!) kāds lika man par kaut ko stāstīt, filozofēt, laikam, bet neļāva izmantot vārdu "tu", kas ir diezgan bezpersoniski vai tamlīdzīgi. Ja tu stāsti par sevi, tad par sevi. Ja stāsti par to tur meiteni, tad arī sauc viņu vārdā. Un es atkal pieļauju šīs kļūdas. Es atkal izmantoju vārdu "tu". Lai arī varbūt runāju par sevi, savu dzīvi. // Un es atkal visu uzrakstīju diezgan haotiski, manas domas atkal ir haotiskas un mainās pārāk ātri. Kā toreiz kompozīcijā es kaut ko stāstīju un nevarēju pateikt līdz galam, es pateicu divus vārdus reizē, jo vienkārši domas skrēja ātrāk par vārdiem. Visiem, protams, tas bija smieklīgi, bet es sāku domāt, kāpēc tā. Varbūt vispār labāk nerunāt, vienkārši domāt, paturēt pie sevis? Ahh, nu labi. To, laikam, nevajadzētu. Tas vienmēr noved pie.. hmm, mani tas vēl nekur nav novedis. Varbūt tomēr ie labi paturēt pie sevis? Nu... tad domas par šo tēmu es paturēšu pie sevis. (smīniņš)
Visu, ko es te tik ļoti aprakstu vai par ko es filozofēju.. tas nav noteikti jāuztver kā žests kādam no jums, es vienkārši filozofēju par to, kas man liekas filozofēšanas vērts. Tas pat nav svarīgi, lai jūs to lasītu, es vienkārši dažreiz vēlos rakstīt. Un, lai ātrāk, tad uz datora.

Vispār dienas rit viena pēc otras. Un tās visas ir tik dažādas. Esmu pamanījusi, ka vislielākais prieks rodas tieši no citiem cilvēkiem. Citu cilvēku ietekmē. Uzmanība, uzticēšanās, vienkārši smaidi. Nākamais lielais prieks ir dabisks prieks. Par skaisto dabu, par grāmatām, par vienkārši visu, kas redzams apkārt. Un šie skaistie prieciņi liek smaidīt un smaidīt... Bet nevar jau visu laiku smaidīt. Kas tad ir tas, kas liek atkal noskumt, noslēpt savu smaidu vistālākajā nostūrī? (Kā smaidu es nedomāju to tieši, tas ir tikai simbolisks prieks, jo smaidīt var pat nomākts cilvēks). Un tagad man jāpadomā... Tā, laikam, ir noņemšanās ar sevi. Ar savā "problēmām". Visiem tādas ir. Bet vislielākais skumjums arī ir saistīts ar vislielāko prieku. Ar cilvēkiem. Tie tik ļoti ietekmē mūs! Manuprāt, tik ļoti viegli ir izkrist no rāmjiem, ja kāds ir bijis nejauks pret tevi, vai arī ja tu esi bijis nejauks pret kādu un tagad jūties bezgala vainīgs, vai vienkārši dažādas cilvēku darbības, kas liek tev sajusties slikti. Un otrais? Otrais tiešām varētu būt saistīts ar laikapstākļiem! Nu, bet tagad jādomā... Ja man patīk visi laikapstākļi? Ja tie visi ir skaisti? Nu, tad tas ir pieskaitāms tikai pie priecīgajiem iemesliem. Neveiksmes. Vienkārši neveiksmes. Jā, tās var būt gan skolā, gan mājās, gan visur citur. Tās arī ļoti noskumdina. Dažas pat varētu pielīdzināt skumjām par cilvēku attieksmi un rīcību. /// Es galīgi aizrakstījos. Kādreiz varbūt palasīšu... kādreiz liksies, ka varbūt esmu, ko noderīgu uzrakstījusi. Vismaz, palasot iepriekšējos ierakstus, es tiešām dažreiz atrodu ko tādu, kas man noder. Tā jau, laikam, ir tā sevis izzināšana.

Elpa aizraujas man... Es, laikam, rodu sevī kaut ko jaunu, neatklātu.

zači

Hellou. Es nezinu kā pāec, vienkārši vēlējos kaut ko uzrakstīt. Tik dīvainas domas nāk galvā. Un Arta jums to noteikti varēs apstiprināt, ka es esmu mazliet sajukusi prātā šajā pēdējā nedēļā. Un bāc, es tiešām ņemos tikai ap sevi.
Man ir liels prieks, ka mūsu klase šodien sporta dienā dabūja otro vietu. Bet, ja es tagad sākšu par to rakstīt, tad tā jau reāli būs muldēšana, par ko visi un visur muld.
Es jūtos tik ļoti, ļoti dīvaini. Viss ir, notiekās, iet uz priekšu, bet atkal man vajag iedomāties, ka tik daudz kas stāv uz vietas, neprogresē, ir skumji. Vai tā tiešām ir viena no pusaudžu normālām "lietām" - justies skumji? Vai mazliet nesaprastam. Cik esmu novērojusi, tā tiešām ir. Varbūt ne visiem, bet daudzi vienkārši nespēj būt visu laiku priecīgi, viņiem patīk čakarēties ap sevi un jusites skumjiem. Bet ne vienmēr. Un man liekas, ka tieši jauniešiem patīk meklēt jēgu. Un nonākt pie secinājuma, ka jēgas nav. Vai ir. Vai arī nav. Un tā reāli pa riņķi. Un dažreiz domāju, kā vecāki cilvēki saka, ka tas, ko skolā toreiz tu izdarīji, to jau labi ja kāds atcerēsies. Un tas tad nozīmē, ka tas esi tu tagad. Tad, kad tā tur skola ir beigusies. Ka dzīve sākas tikai tad? Bet kā ir tagad? Vai tas ir svarīgi, kas tu esi tagad? Vai ir svarīgi, ko citi par tevi nodomās...
No tā visa, ko uzrakstīju nav nekas jāsaprot. Tas pat nav svarīgi. Man vienkārši gribējās kaut ko uzrakstīt. Pārāk daudz domas galvā, lai visu uzrakstītu tā... sakarīgi. Bet tiešām jūtos galīgi citādi. Nē, šoreiz derēs vārds savādi. Patiešām.

Ā, šī ir bilde no sporta diena. Emooocijas. Izskatās diezgan pozitīvi, ne?

with all your heart, huh

Čau, maziņie!
Cik es rakstu, cik es sevi atceros, es vienmēr esmu domājusi, aizdomājusies un spriedusi.. tā kā tas jau nav nekāds jaunums, ka atkal to daru mazliet biežāk kā parasti! Nu re, skola ir sākusies, it kā neviens nav nomiris, neviens vēl nav nojūdzies. Jā, tā, laikam jau, ir laba zīme.
Es tikai esmu sapratusi, ka būs baigā skriešana. Atkal jau. Es tā sapratu, ka mājas darbus tā normāli varēšu pildīt tikai wīkendos. Nu jā.. tagad manas patvēruma dienas ir sestdiena un svētdiena. Es tās izbaudu tik, tik ļoti, ka varu derēt, ka pieņemos ne tikai enerģijā, priekā un laimē, bet arī 346 kilogramos. Kāpēc 346? Tāpēc, lai mazliet pārspīlētu. Man liekas, ka ļoti daudziem pārspīlējumi liekas pievilcīgāki kā īstie cipari vai vispār kaut kas cits.

Rudeni tā īsti nevarēja manīt, bet tagad paskatos pa logu ārā... un jā, pašas koku augšas jau nokrāsojušās pavisam oranžīgdzeltenas. Drīzāk izskatās, ka tas nav rudeņa, bet saules darbs. Izskatās kā saules buča. Vai zelta lietus. Vai kaut kas tāds, jo tikai koku virsa ir nokrāsojusies. Vai tikai pie mana loga ir tāds koks? Nu nezinu, bet man jau patīk!

Es esmu baigi priecīga, ka volejbols tagad ir gandrīz mana prioritāte. Es pārgāju mākslas skolā uz otru klasi, jo tad man stundas tikai 2x nedēļā. Ideāli. Tas dod laiku treniņiem. Tikai kur paliek pārējās aizraušanās? Ak šausmas... es atkal sāku. Es varētu murgot par savām mazajām "problēmiņām" visu dienu, bet tieši tāpēc, ka tas ir garlaicīgi, es to nedaru. Labāk paturu savā sakarsētajā galvā.

Man prieks, ka pirmās atzīmes ir bijušas veiksmīgas. Sportā un literatūrā 9. :) Man tikai mazliet bail no ķīmijas un fizikas. Kas ir vainīgs pie tā, ka man nepielec? Un kas vainīgs pie tā, ka Mihno ir pedantisks idiots? Tur, laikam, es nebūšu vainīga. Tikai jāizdomā, kā es visu izdarīšu tā, lai nav nepatīkamas situācijas.

Vispār kopumā esmu visu laiku satraukti priecīga par visu, kas notiek. Man vienkārši patīk dzīvot. Dīvaini, bet es apjaušu to katru dienu. Man tik ļoti patīk vērot cilvēkus... Un mēģināt saprast, kādi ir viņu nodomi. Man tik ļoti patīk skatīties pa logu, saprast, ka gadalaiki mainās. Ka lietus ir tik nenormāli pievilcīgs, saule tik ļoti jauka, vējšs tik maigi viltīgs... un tā tālāk. Es priecājos, ka man ir dota dzīvība. //Kurš vēl nonācis pie tik šizīgiem secinājumiem?

Vēl interesanti ir tas, ka atkal, klausoties transu, es galīgi ieslīgstu transā. TO sajūtu nevaru aprakstīt. Es jau varu mēģināt, bet kas sanāks.... - sajūta, ka atceros visu vienā laikā, visu, kas bijis, tirpiņas, taurentiņi un kutināšana galvā un visā ķermenī. Tik ļoti aizdomājos, ka tālāk nevarētu, bet tik jauki iedomāties un aizdomāties. /// Tagad es pārāk daudz jau sāku rakstīt. :D

Lai jums visiem tiešām veicas. Ununun... pasmaidiet! Tas tomēr ir tik svarīgi. Kaut vai par tām skaistajām lapām, kas tūlīt sakrāsosies. :)


Un, proootams, daži ieraksti no tumblra. :)


This time - happy face under my hands


Autumn, ou autumn… I can feel you already.
“And if I do run away from this life?”
“See all the beautiful things in life..”

I like winter the best just because then I remember the best of you .. nanana

Kāpēc, kamdēļ, tam pat nav iemesla-man rokas nolaižas, zūd iedvesma.
/vai nav ideāli pateikts?

I like all changes. They are sooo exciting! Yeah, I’ve had only one change in my life, that I would have never wanted, but that’s in the past now.
I like, that Autumn is coming. I like the feeling, that there’s gonna be Winter. I really enjoy everything, that’s happening outside now… Rain falling down, air becoming colder and starting to bite my cheeks, people changing.

Ai, bija jau vēl, bet tādi maziņie, personiskie, filozofiskie.

vēl nav beigusies

Kas nav beigusies? - Vasara, protams!
O, drīz skola. Forši, ne? :D Nu, īstenībā man ir pilnībā vienalga tagad - skola vai vēl vasara, jo tāpat viss iet uz priekšu un mainās... un mainīsies vēl. Man jau gribās zināt savu grafiku, citādāk mazliet esmu uztraukta par to, kas un cik daudz man sanāks.
Esmu atkal sākusi klausīties daudzus tādus artistus, kurus gandrīz neviens nezin.. tādus, kuri patīk tikai dažiem. Bet reāli foršas dziesmas!
Vasara reāli bija ļoti, ļoti forša un noderīga. Man likās, ka nepaspēšu vienkārši atpūsties, neko nedarot, bet tomēr sanāca arī pietiekami daudz neko nedarīt.
Mmm, jā, daudzas pārdomas ir aizņēmušas manu galvu pēdējā laikā un vispār. Īstenībā es pat gaidu brīžiem laiku, kad varēšu iekrist gultā un pasapņot, līdz aizmigšu. Cilvēkiem parasti nepatīk, ka nevar aizmigt, bet man tas ir iepaticies... var pasapņot "ar vaļā acīm". Nu jā - zemāk ir dažas domas, par kurām mazliet pafilozofēju tumblrā -

“You can’t describe love in few words, you can’t actually describe how it feels, you call the feeling in your stomach butterflies, because you don’t really know how to name it…” , and so on I have heard all these beautiful sentences about love. People say, that love will catch you, no matter what. But I’m thinking - are there people, that have never fallen in love? Do you always find your soul mate? I know - there are many people, who have stayed alone their whole life. But is it because they’ve never met the one or because their heart broke one time and… well, only one time.


Is it okay if I dream a little bit more that others? Is it okay if I get carried away two times faster? Is it okay if I let a simple song change my entire day?


I think, when it comes to Autumn and Winter, I really get crazy with all the ideas of traveling

I would really like to visit something, some place, that I have never been to

on the run

Ir jau sācies augusts. Wow, ātri gan tas viss pagāja! Bet es nejūtos bēdīga... es jūtos reāli labi - ir foršas atmiņas, gads arī solās būt diezgan aizņemts, bet foršs.
Pēdējo gandrīz mēnesi es pavadīju Limbažos! Tā tiešām ir dažu cilvēku paradīze. Daudzi mani noteikti nesaprot, bet tie, kuri paši tur bija un būs, tie domā precīzi tāpat. Es pat nevaru izskaidrot, cik ļoti es mīlu spēlēt volejbolu. Bet labi, to gan jau easat jau dzirdējuši.
Atkal jau tūlīt man dalīsies viss un būs jāpāriet uz koncentrēšanos uz citām lietām. Tas nozīmē, ka es vēl neesmu pabeigusi taisīt mākslas skolas vasaras darbus. Man tā vienmēr gadās! :D Bet šajā vasarā tiešām nebija iespējams zīmēt/gleznot. Es īsti nesaprotu... vienā dienā es esmu gatava uzgleznot visu pasauli, bet citā es pat nevaru pacelt rokās zīmuli. Es domāju, ka esmu pārliecināta, ka mākslas skolā uz vidusskolu nepalikšu. Māksla vienkārši nav visa mana dzīve... Man ir pārāk daudz citu domu galvā.
Es nezinu, kā lai pabeidzu šo tekstu. Neko jau īsti neesmu arī uzrakstījusi, bet man arī īsti nav vēlme, ko vairāk rakstīt.

Summer fizz

Vasara baigi grib steigties, bet tāpatās atstāj ļoti daudz notikumus un piedzīvojumus, ko atcerēties... ja tikai varētu vēl vairāk un ilgāk!
Pa šo laiku biju Nicā. Man ļoti patika, lai neteiktu vairāk. Es dzīvoju dzīvoklī, pirmajā nedēļā varēju nākt mājās, kad vēlējos. Varēju sastrādāt visādas trakas lietas, bet nu.. bija tāda sajūta, ka nevajag. Un nenožēloju arī! Tāpatās 2. nedēļā mazliet no rāmjiem ārā.
Baigi brīžiem apjuku - skolā un ar sievieti dzīvoklī runāju franciski (kā vien varēju), tad ar draugiem runāju angliski, tad satiku krievus un runāju krieviski, tad satiku latvieti! un nezināju, ko teikt... :D Mums abām no sākuma bija grūti atrast īstos vārdus. Brīnumaini, ka cilvēki var darīt tik daudz ko, bet pienāk tāds brīdis, kad vienkārši tu apjūc un nezini vairāk neko. Bija tādi brīži, kad jau vienkārši aiz noguruma es kādam kaut ko pateicu latviski. :D Un tad tāds - wtf? Vienkārši bija baigais nogurums no visa, arī no runāšanas.

Tagad, kad esmu atkal LV, jau esmu pavadījusi superīgas dienas šeit. Man liels prieks, ka pazīstu arī cilvēkus, kas ir tikpat apsēsti ar volejbolu kā es! Svētdiena bija vienkārši superīga. Vēl pabiju Skultē uz vienu dienu, vēl uzzināju, ka man pret kaut ko ir alerģija. Un es nedrīkstu ēst čipšus, šokolādes, baltmaizes, dzert kolu utt. Forši, ne? :D Bet tas nekas, bez tā es varu iztikt.

Vispār vasara ļoti forša līdz šim. Un būs arī turpmāk! Otrdien jau braucu uz Limbažiem. Tur būs baigi labi.
Bildītes ir 1. Nicas pludmalēs, 7:00 no rīta; 2. Ar maziņo Viki :)

See ya' :)