Rudens, rudens, rudens.... Kur tu tik skaists, no kurienes tu tāds te esi? Lietus lāses, maigi asais vējš, krāsu pasaule kokos un uz zemes, un pilnīga harmonija ar sevi šajā laikā.
Es vakar ļoti, ļoti pirms gulēšanas domās rakstīju. Bet tad man palika žēl, ka to aizmirsīšu un izslēdzu savu prātu, un ieslīgu miegā. Es ļoti domāju par to, cik ļoti pēdējā laikā, manuprāt, cilvēki uzsver, ka dzīve jānodzīvo tā, lai prieks (vai kauns) atcerēties, tā, lai tas būtu kaut kas vienreizējs (man nevisai patīk šo vārdu izmantot, jo tas uzreiz liek jautāt - vai nevar būt divreizējs?). Bet tad es domāju - visi arī saka, ka jādzīvo šodienai, jāizbauda dzīve, jādara tas, kas tev patīk. Un tieši tā. Ne jau visiem tas nozīmīgais, superīgais ir tas, kas citiem. Katram gan jau ir savs. Un tad es sāku domāt par tiem puišiem un meitenēm, piemēram, no S**** kompānijas. Vai tiem cilvēkiem tiešām nodzeršanās un trakas ballītes ir tas, kas rada prieku, tas, ko viņi vēlēsies atcerēties pēc vairākiem gadiem? Vai tās nebūs izniekotas dienas, vai tas būs tas nozīmīgais un superīgais, ko viņi šajā dzīves posmā būs izdarījuši? Varbūt arī. Ir jau dažādi stāsti par cilvēkiem. Atceros kā Annija (piedod, ja nepatīk, ka tevi pieminu savā blogā) man pastāstīja, ka ir arī veiksmes stāsti. Īsti precīzi neatceros, bet par to sievieti, kura nemācījās, bet tagad daudz pelna. / Bet vispār es aizgāju no tēmas, ko centos aprakstīt. Tātad... es gribēju pateikt, ka vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, kas tevi tik tiešām dara laimīgu. Un tad arī, atskatoties atpakaļ, tu redzēsi to, kas varbūt tavā dzīvē nebūs tajā brīdī. Un tad tu arī sapratīsi, kas ir jāmaina. Bet par šodienu varu arī teikt, ka izņēmumi ir tīri labi piueņemami, ja tie netiek atkārtoti atkal un atkal, bieži jo bieži. Es atceros, ka man kaut kur... (hmm, jā kaut kur, kur mana ATMIŅA?!) kāds lika man par kaut ko stāstīt, filozofēt, laikam, bet neļāva izmantot vārdu "tu", kas ir diezgan bezpersoniski vai tamlīdzīgi. Ja tu stāsti par sevi, tad par sevi. Ja stāsti par to tur meiteni, tad arī sauc viņu vārdā. Un es atkal pieļauju šīs kļūdas. Es atkal izmantoju vārdu "tu". Lai arī varbūt runāju par sevi, savu dzīvi. // Un es atkal visu uzrakstīju diezgan haotiski, manas domas atkal ir haotiskas un mainās pārāk ātri. Kā toreiz kompozīcijā es kaut ko stāstīju un nevarēju pateikt līdz galam, es pateicu divus vārdus reizē, jo vienkārši domas skrēja ātrāk par vārdiem. Visiem, protams, tas bija smieklīgi, bet es sāku domāt, kāpēc tā. Varbūt vispār labāk nerunāt, vienkārši domāt, paturēt pie sevis? Ahh, nu labi. To, laikam, nevajadzētu. Tas vienmēr noved pie.. hmm, mani tas vēl nekur nav novedis. Varbūt tomēr ie labi paturēt pie sevis? Nu... tad domas par šo tēmu es paturēšu pie sevis. (smīniņš)
Visu, ko es te tik ļoti aprakstu vai par ko es filozofēju.. tas nav noteikti jāuztver kā žests kādam no jums, es vienkārši filozofēju par to, kas man liekas filozofēšanas vērts. Tas pat nav svarīgi, lai jūs to lasītu, es vienkārši dažreiz vēlos rakstīt. Un, lai ātrāk, tad uz datora.
Vispār dienas rit viena pēc otras. Un tās visas ir tik dažādas. Esmu pamanījusi, ka vislielākais prieks rodas tieši no citiem cilvēkiem. Citu cilvēku ietekmē. Uzmanība, uzticēšanās, vienkārši smaidi. Nākamais lielais prieks ir dabisks prieks. Par skaisto dabu, par grāmatām, par vienkārši visu, kas redzams apkārt. Un šie skaistie prieciņi liek smaidīt un smaidīt... Bet nevar jau visu laiku smaidīt. Kas tad ir tas, kas liek atkal noskumt, noslēpt savu smaidu vistālākajā nostūrī? (Kā smaidu es nedomāju to tieši, tas ir tikai simbolisks prieks, jo smaidīt var pat nomākts cilvēks). Un tagad man jāpadomā... Tā, laikam, ir noņemšanās ar sevi. Ar savā "problēmām". Visiem tādas ir. Bet vislielākais skumjums arī ir saistīts ar vislielāko prieku. Ar cilvēkiem. Tie tik ļoti ietekmē mūs! Manuprāt, tik ļoti viegli ir izkrist no rāmjiem, ja kāds ir bijis nejauks pret tevi, vai arī ja tu esi bijis nejauks pret kādu un tagad jūties bezgala vainīgs, vai vienkārši dažādas cilvēku darbības, kas liek tev sajusties slikti. Un otrais? Otrais tiešām varētu būt saistīts ar laikapstākļiem! Nu, bet tagad jādomā... Ja man patīk visi laikapstākļi? Ja tie visi ir skaisti? Nu, tad tas ir pieskaitāms tikai pie priecīgajiem iemesliem. Neveiksmes. Vienkārši neveiksmes. Jā, tās var būt gan skolā, gan mājās, gan visur citur. Tās arī ļoti noskumdina. Dažas pat varētu pielīdzināt skumjām par cilvēku attieksmi un rīcību. /// Es galīgi aizrakstījos. Kādreiz varbūt palasīšu... kādreiz liksies, ka varbūt esmu, ko noderīgu uzrakstījusi. Vismaz, palasot iepriekšējos ierakstus, es tiešām dažreiz atrodu ko tādu, kas man noder. Tā jau, laikam, ir tā sevis izzināšana.
Elpa aizraujas man... Es, laikam, rodu sevī kaut ko jaunu, neatklātu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru