Hellou. Es nezinu kā pāec, vienkārši vēlējos kaut ko uzrakstīt. Tik dīvainas domas nāk galvā. Un Arta jums to noteikti varēs apstiprināt, ka es esmu mazliet sajukusi prātā šajā pēdējā nedēļā. Un bāc, es tiešām ņemos tikai ap sevi.
Man ir liels prieks, ka mūsu klase šodien sporta dienā dabūja otro vietu. Bet, ja es tagad sākšu par to rakstīt, tad tā jau reāli būs muldēšana, par ko visi un visur muld.
Es jūtos tik ļoti, ļoti dīvaini. Viss ir, notiekās, iet uz priekšu, bet atkal man vajag iedomāties, ka tik daudz kas stāv uz vietas, neprogresē, ir skumji. Vai tā tiešām ir viena no pusaudžu normālām "lietām" - justies skumji? Vai mazliet nesaprastam. Cik esmu novērojusi, tā tiešām ir. Varbūt ne visiem, bet daudzi vienkārši nespēj būt visu laiku priecīgi, viņiem patīk čakarēties ap sevi un jusites skumjiem. Bet ne vienmēr. Un man liekas, ka tieši jauniešiem patīk meklēt jēgu. Un nonākt pie secinājuma, ka jēgas nav. Vai ir. Vai arī nav. Un tā reāli pa riņķi. Un dažreiz domāju, kā vecāki cilvēki saka, ka tas, ko skolā toreiz tu izdarīji, to jau labi ja kāds atcerēsies. Un tas tad nozīmē, ka tas esi tu tagad. Tad, kad tā tur skola ir beigusies. Ka dzīve sākas tikai tad? Bet kā ir tagad? Vai tas ir svarīgi, kas tu esi tagad? Vai ir svarīgi, ko citi par tevi nodomās...
No tā visa, ko uzrakstīju nav nekas jāsaprot. Tas pat nav svarīgi. Man vienkārši gribējās kaut ko uzrakstīt. Pārāk daudz domas galvā, lai visu uzrakstītu tā... sakarīgi. Bet tiešām jūtos galīgi citādi. Nē, šoreiz derēs vārds savādi. Patiešām.
Ā, šī ir bilde no sporta diena. Emooocijas. Izskatās diezgan pozitīvi, ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru