
Rīts - tik pelēks un nepatīkams! Varbūt, ir iespēja pārdomāt? Nē, labāk nē.
Saģērbos, paēdu un, atkal jau, man nebija laiks. Es nevarēju atrast atslēgas un jau kritu panikā. Bet tad atradu. Un skrēju. Tur bija krustojums, kā vienmēr. Un Arta, kā pierasts jau. Jauks skats. Bet pretīgs laiks. Nu.. gan jau.
Gaidījām autobusu, runājām par suni, kas vienmēr tur ir un, bieži vien, visus nobiedē ar savu pēkšņo parādīšanos. Iekāpām autiņā. Šī diena nebija tik silta, kā biju domājusi. Bet tāpatās iekšpusē bija diezgan silti. Izkāpām pie Stockmana. Bija sācis līt! Ak, nē. Kur palika skaistā saulīte? Gājām cauri veikalam, lai nesalītu mūsu skaistie, taisnotie mati. (giggle)
Origo nopirkām ogles un folliju. Tad Rimi kaut ko garšīgu. Bet ne visu vēl.
Tad vēl pastaigājāmies un gājām uz vilcienu. Ārā tiešām pamatīgi lija.
Man bija kapuce, bet Artai soma. (uz galvas, jā). hihi
Vilcienā bija jābrauc diezgan ilgi, bet ne nepatīkami. Man patīk vilcieni. Runājām, runājām, runājām... Man patīk runāt. Uz mūsu pusi acis meta viens vecs, dzērājveidīgs vīrietis. Beigās, kad pienāca viņa pietura, viņš pienāca pie mums un pateica, ka viss būs kārtībā, ka viss ir labi. Vai mēs tiešām izskatījāmies tik depresīvas? ;D Laikam gan.
Jā, es runāju par visām tām sajūtām, ko man izraisa nosaukums Skulte un, ko man izraisa dziesmas, kas saistītas ar to vietu un, kas vispār man izraisa tās visas sajūtas. Bet, nezinu kāpēc, bet tagad man šī vieta vairs, laikam, neizraisīs tādas sajūtas kā agrāk, jo tagad tā vairs nav tā pasaule, kurā nevienu neielaižu un nevienam nerādu.. hmm, var jau būt, bet man patīk tā sajūta. :)
Mēs apmainījāmies apaviem, jo Artai likās, ka viņas dzeltenie gumijnieki ir nododoši. ;D Tad baigi ilgi gājām līdz veikalam. Es sēdēju pieturā, Arta tik ilgi nenāca, ka man jau likās, ka viņi ir sākuši viņu nopratināt un kaut kas neiedomājams noticis... mana fantāzija. :DD Izrādās, ka vienkārši tur bija pagadījusies izvēlīga tantiņa. Dabūjām gandrīz to, ko gribējām un turpinājām ceļu. Es ar kapuci, Arta ar somu (jā, uz galvas). ;D Pa brīdim arī skrējām, bet bija grūti.
Bijām jau pie manis. Bet atslēga bija SALOCĪTA... man jau likās, ka netiksim iekšā! :0 ;D Bet es visu sameistaroju, un mēs tikām iekšā. Brr, diezgan auksts. Izstaigājām visu, nospriedām, ka laba vieta ballītei. (sun) Bet vasarā.
Pīpējām ūdenspīpi, dzērām alu, ēdām siera čipšus, maizītes un semaškas. ;DD TĀDI VEČI. Un jā, vēl fočējāmies, kas bija baigi jautri.
Matīss pavzvanīja, ka drīz būs, un mēs visu vācām nost. Sākām taisīties uz jūru. Bija auksts, tāpēc izdomājām, ka jāsaģērbjas silti. (giggle) Es paņēmu ierasto sarkano pufaiku, bet Artai iedevu vēlvienu džemperi un smieklīgu ādas or smth jaku. :DD Un mēs to visu vilkām vēl uz savām jakām. :D Tas bija tiiik smieklīgi, kā mēs izskatījāmies. Sajutās to, kā ir būt pavisam resnam. Jūrā staigājām pa bīstamām vietām, vēl fočējāmies tur. ;D
Artas prātu aizņēma tikai divas domas, tāpēc to aprunājām no visām pusēm.. :D
Gājām atpakaļ. Pie Matīsa jau bija atbraukuši draugi. Paēdām ar vi;niem kopā. Hmm, cik dīvaini, ka visi mani atcerās, bet es tikai dažus! ;D Piemēram, par Reini man bija pilnīgi tumša bilde. //Ā, uzzinājām, ka tie "urāli", kas mūs vēroja ar maizītēm un pufaikām bija viņi.. ;DD Āaāaāa.
Tad sakārtojāmies un Andris un viņa draudzene mūs aizveda uz staciju.
Braucām uz Rīgu un visiem traucējām. ;DD Mums aizrādīja, jo es pārāk skaļi smējos. :D Tas bija laaaabs.
Aizgājām paņemt sunīti un uz mājām.
Tur es ar vecākiem skatījos filmu "Did you hear about the morgans?". Biju jau redzējusi, bewt vajadzēja kādu foršu filmu šim vakaram. Zvanīja telefons un uz brīdi es jau izdomāju, ka varētu braukt tur, kur vakar mūs aicināja, bet sliiiinkums. Un ko vecākiem? Jā, labāk jau mājās. Vakars bija foršs, man pēc filmas jau nāca miegs. yawn.
Vispār tāda forša diena. Diezgan neparasta, neierasta, bet man patika. Ā, atpakaļceļā viena no stacijām redzējām Serjožu.. :DD Un viņa bandu.
(un es iemācījos taisīt dūmu aplīšus tikai ar kaklu (sun) )

////Par līmeni. Es par to vakarā daudz domāju. Tie, kam vajag, tie saprot. Es diezgan daudz domāju un sapratu, ka tas galīgi nav svarīgi. Nu, ir tas svarīgi, bet ne jau tik ļoti, ka jāskaita strīpas! ;D Nu... es atcerējos par visiem tiem cilvēkiem ar kuriem esmu draudzējusies un sapratu, ka ne jau visiem ir bijsi TAS līmenis. Bet viņi tomēr man ir bijuši draugi un es viņus esmu respektējusi. Galīgi tas līmenis nav tas svarīgākais. Galvenais ir pats cilvēks. Un viņa attieksme. /////