Nu jā, katram it kā ir ""melnās" un "baltās" dienas. Vai "gaišās" un "tumšās". Vai veiksmīgās un nevaiksmīgās. Esmu pamanījusi, ka man nav dienu, bet laika posmi. Tā nav, ka aiziešu gulēt, nākamajā rītā pamodīšos un būšu laimīga vai citādi - galīgi nomākta. Un, bļeģ, kaut tā būtu. Es dievinu laiku, kad visus savas dzīves brīžus tveru ar prieku, sajūsmu... Kad es esmu pacilāta un vienkārši laimīga. Bet tagad? Tagad... jā, ir melnais, tumšais un varbūt arī savā ziņā neveiksmīgais laiks, periods. Un es to tā nenostādu - es tā vienkārši jūtos. Viss, ko daru, visu, kas notiek es uztveru vai nu pārāk skarbi vai arī pārāk vienaldzīgi no citu puses. Un vienīgais, kas man tagad galvā, ir vienkārši izslēgt sevi no šīs spēles. Atkal ir sākusies jēgas meklēšana. Kāpēc tā reāli smaidīgā Anna nevar ar mani palikt ilgāk? Kaut kādas pagātnes atmiņas par kādiem mana ķermeņa un prāta stindzinošiem notikumiem man liek apjaust, ka nav labi. Reāli ir sūdīgi. Un, ka... varēja būt labāk. Es pat domāju kā būtu, ja es vienkārši nedēļas laikā visiem personīgi pateiktu "čau", sagatavotu visus, tad vienkārši aizietu. Ir, ko dzīvot un piedzīvot, bet vai es to gribu? Patiesībā esmu pilnīgā pretrunā ar sevi pašlaik. Es tā nekad nedomātu, jo mīlu savu dzīvi un to, kā es to dzīvoju. Bet ja man vienkārši nolaižas rokas? Ir tik daudz kas, ko es vēlētos, bet arī nevēlētos. Un ir tik daudz mērķi, bet tik maz laika. Bet es atkal eju uz riņķi. Vai šis ir jāizguļ? Nu.. tad arlabunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru