eu... tikko man brālis lika saprast ( tikai ne skaļi ), ka man šodien kaut ko vajag darīt. Viņš domā, ka man džeki sūta ziņas un aicina uz randiņiem, bet tā nav. Man ir tikai viens apsveikums draugos un arī no anonīma, ķipa visskaistākajai meitenei. AAaij, gribētos zināt, kas viņš ir. Ja tas esi tu, mīļum, tad es kūstu. Ja nē, tad man ir pilnīgi po*uj. Esmu, jā, es dīvaina.
Šodiena, laikam, paies tāpat kā pārējās brīvdienas, jo man vēl jāizmācās un tā tālāk. Bet gribās iet pašopingu, bet Arta jau aizgāja ar Kiku. Hmmm, kaut kas ir jāizdomā. Uz trenažieru zāli neejam. Kaut kad citreiz iesim.
Es gribu uz Ņujorku. Ar mammu jau kaut ko sākām plānot. Ar Sabīni arī. Ir doma par augustu, tikai jāskatās ar naudām. Bessii, ka ne vienmēr var atļauties to, ko grib. Es gribu šaaauusmīgi uz fashion vīku, bet uz to gan man, laikam, necerēt.
Un vēl augustā pie manis brauks Jūlija. Būs interesanti. Es domāju, ka tagad jau jāsāk kaut kas plānot, jo vasara noteikti pienāks nemanot! Šī doma mani ļoti priecē, lai gan gribās vēl dažas reizes paspēt uz kalnu.
Lai par ko es domātu, man gribas domāt par to kāda šī diena būtu, ja būtu. Nu, ja būtu citādāk. Ja visu šo laiku kamēr esmu par tevi domājusi, es arī būtu tevi redzējusi un... sajutusi. Un tagad man atkal jāsāk domāt, ka visa dzīves priekšā utt, bet tad atkal jāsāk domāt, ka tagad taču viss ir citādāk un tas ir pavisam noormāli. Nu tad, kāpēc ne? Jā, es esmu vainīga. Un es jau rakstīju iepriekšējajos blogos par to, kas manī vainas un, kas ir jāizlabo. Visforšākais ir tas, ka ar sevi mēs varam darīt to, ko gribam. Es gribu būt jauka, es būšu jauka. Es gribu būt pašpārliecināta, es tāda būšu. Bet neforši ir tas, ka sevi ir jāpiespiež, lai to īstenotu. The secret law of atraction. Tas viss tajā filmā izskatījās tik vienkārši! Kaut es tā varētu... un es tā arī varēšu. Ir tikai jāgrib.
Vakar atkal jau noskatījos Titāniku. Baigi raudāju, kā jau vienmēr. Man tik tiešām pietrūkst tik labas filmas, nu tik iespaidīgas un aizkustinošas. Kur tādas vēl ir? Tādas sensācijas, manuprāt, nav bijušas pēc Titānika izlaišanas. Matīss teica, ka bija uz pirmizrādi kino. Ou, forši. Es arī gribētu. Skatoties filmu atkal aizdomājos... ko cilkvēks var izdarīt cita cilvēka dēļ un, ko var likt uz spēles. Tas ir - uz dzīves. Jo dzīves ir taču tikai spēle. Liela spēle ar netaisnībām un viltībām. Un tad es domāju... vai es varētu kāda dēļ kaut ko tādu izdarīt? Es būtu gatava? Es domāju, ka jā. Bet cilvēkam jābūt tā vērtam, ne? Es taču neriskētu, lai glābtu kādu, kurš man ir bojājis dzīvi. Bet ja mūs saista kopīgas atmiņas? Un jā, tas arī atstātu iespaidu uz to cilvēku. Jā, arī.
Un, kā jau teicu, es atsāku lasīt grāmatu. Bāc, tur ir tik daudz noslēpumi! Un tad es domāju kāds kauns agrāk bija un par ko un, ka tagad tāda kauna cilvēkiem nav vispār. Mēs vairs neesam izbrīnīti par to, ko citi dara un par to, ko daram paši/. wierd... Bet šādi, laikam, ir labāk.
Bilde - you complete me. You complete my circle of fire. Ma vienkārši iepatikās šī bilde.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru