Tikko noskatījos divas stundas garo franču filmu ''Amelie''. Īstenībā nekas neko tādu neesmu redzējusi. Tāds perfekcionisms, manuprāt. Mēs esam pieraduši pie amerikāņu filmām. Frančiem ir pavisam citādākas filmas... kuras, manuprēt, vai nu patīk vai ļoti nepatīk. Mani šī vienkārši apbūra. Tik perfekta filma.
Parasti jau neviens nepievēršas sīkumiem, bet cik ideāli tas viss tika uztaisīt. Kā viņa izdomāja to visu. Kā tas viss notika. Filmā vienkārši visas emocijas vienā brīdī varēja būt. Un ja ese smejos, tad tas tiešām bija smieklīgi. Man franču filmas patīk daudz vairāk nekā amerikāņu. Es tiešām jūtos tā, it kā skatītos kaut ko, ko nekad nebūtu redzējusi.
Šī jau bija otrā filma. Cerams, ka sanāks vēl kādu foršu dabūt.
Tas arī lika aizdomāties par mīlestību. Cik skaisti ir tas, ka tevi kāds mīl. Un, ka tu spēj mīlēt pretī. Vai tas nav vispār skaistākais, kas var būt?
Atceros no rīta bija tāds jautājums, kā ir labāk
-tikt gaidītam, bet neatnākt?
-vai netikt gaidītam un atnākt?
Un kad ir sāpīgāk? Un kam? Viela pārdomām, meičas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru