Šodien skolā bija trīs kontroldarbi. Man jau likās, ka es visus uzrakstīju ļoti labi, bet nu... jāgaida atzīmes! Algerbā es, manuprāt, visu pilnībā zināju, kas ir laba zīme. Fizikā arī gandrīz visu zināju, kas ir laba, be ļoti maldinoša zīme! ;D Ķīmijā es zinu, ka būs kļūdas, bet ceru tomēr uz labām atzīmēm.
Pēc stundām uz mājām, pēc tam pie Zanes mācīties franču valodu. Kad es nācu iekšā pa vārtiņiem, izskatīgais jauneklis devās ārā pa vārtiņiem. Viņš tā zīmīgi man smaidīja, bet tas jau tā. Viņam bija superīgi skaists smaids.
Tad es ieskrēju mājās un atkal pusapģērbusies skrēju uz krustojumu. Tur bija Arta un Agnese. Gājām uz autiņu. Bāac, es aizmirsu cimdus! Rāpāmies uz Elvi jumta, yeah. Es noslīdēju lejā un nokritu. Man vienkārši liekas, ka man ir slidenākie zābaki kādi vien var būt. Tieši nāca 25. un mēs iesēdāmies iekšā. Autobusā mēs dziedājām. TIIIIK smieklīgi. Bet man mazliet sabojājās garīgais, kad Agnese atkal mani čakarēja. Un vēl tad, kad es aizdomājos.
Arta atkal noslaidoja pa kāpnēm UN UZBRAUCA VIRSŪ vecītim, kas tīrīja sniegu. Viņš lamājās vēl diezgan ilgi, bet mēs neņēmām vērā. Gājām caur Vecrīgu uz Kluso centru. Tāds sniedziņš ārā. Skaisti! Man vispār kaut kā patīk tas sniedziņš, jo nemaz negribās slapjumu un dubļus.
Pa ceļam jau pie vārtiem satikām Lilitu un gājām iekšā. Šoreiz bija salīdzinoši daudz mazāk cilvēki, taču tas nesabojāja foršumu.
Man patika tas, kā mēs gulējām uz grīdas un dziedājām patskaņus. Vienkārši tik superīgas skaņas! Es jutos kā tādā eiforijā. Tiešām tāds magic trick.
Tad elpojām. Mežģījām mēles. Trenējām dzirdes atmiņu. Vispār bija baigi forši.
Pēc tam dabūjām līgumus un uzzinājām foršas lietiņas, kas mūs sagaida turpmākajās stundās! Tiiiik nenormāli forši.
Kamēr gaidījām Artas mammu, paspējām pagulēt uz zemes un atkal patrakot. Tikai atkal sanāca iesaistīt svešus cilvēkus. Mūs, protams, ievēroja! ;D
Mašīnā runājām par Sondores teroru. Brr.
Es domāju par to cik skaisti ir Rīgā!!! Dažās vietās patiešām ir skaisti. Es tieši šo centra daļu nebiju kārtīgi izpētījusi, bet šajā nedēļā man bieži tur nākas būt. Pavisam skaisti tur ir. Mājas ir ideālas. Es gribētu kādā no tiem dzīvokļiem dzīvot. Tāda maza klusa vēlme, kas grib palikt LV tomēr man ir piezagusies... Bet pavisam mazlietiņ.
Par ko es vēl domāju? Neko īpašu. Man vienkārši patīk viss, kas notiek. Vismaz pagaidām. Pat ļoti.
Tētis gan šaubās par ScreenVision, jo viņam liekas, ka šī kompānija bija parādā ļoti daudz naudas viņa klientam. It kā vēl ir. Bet tas tā. Viņš to vēl noskaidros. Bet viņš teica, ka ja es gribu, tad varu iet. Galvenais, lai man ir prieks par to, ko es daru. :) Un man tiešām ir!
Skolā parunājos ar Annamariju. Viņa brauks sestdien, ja es braukšu. Vajag jau kādreiz kopā party hārd! Kamēr mēs runājām Ritvars NEMANĀMI centās mani nobiedēt. Pēc tam viņš blenza uz mani un man kļuva neērti. Viņš ir dīvains. ;D Bet fakts tāds, ka es izsturēšu. Es zinu, ka es varu. Annamarija gan šaubās pašas pieredzes dēļ, bet nē. Es to varu un varēšu. >:)
Un jā, man arī baigi patīk atrasties brīvā publikā. Tas pats ir ar mākslas skolu. Es tur jūto daudz brīvāk nekā skolā! Tur nav tādu cilvēku, kas uztraucas par tavu matu izskatu vai drēbju saturu. Vai pat vispār kaut kādām muļķībām. Man tiešām prieks, ka pazīstu tik jaukus un foršus cilvēkus! Tāpat arī ScreenVision ir citādāka publika. Cilvēkiem nav tādu kompleksu. TĀDU. Es tiešām esmu laimīga, ka varu atrasties abos, jo es vismaz zinu, ka var būt gan tā, gan tā. Par daudziem vienkārši brīžiem ir jāpasmejas.
Mna vēl ir jāizmācās, Kazaka mani, visticamāk, rīt nositīs. ;D Bet nekas. Problēmas ir jāfeiso, no tām nekādā gadījumā nevajag bēgt.
Bilde? Hmm, mazliet attēlo manu pašreizējo garīgo. Domīgi, ar viltīgu smīniņu. :) Un otrā bilde vienkārši ir forša. Piešķir krāsas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru