Kad man jau likās, ka šī diena nebūs nekas interesants es aņēmu divus zvanus. Viens man atgādināja, ka mēs taču atkal ejam piew Artas! Un otrs bija pārsteigums. Emīlam, laikam, šodien dzimšanas diena un mēs braucam uz Olaini.
Ātri iegāju dušā un tad pie Artas. Tā bija diezgan neiespējama misija, jo man viens gumijnieks laiž ūdeni un, lai tiktu no manas mājas vārtiņiem ārā, man jāiet pāri "okeānam". ;D Un, lai tiktu pie Artas vārtiņiem, man jābrien vai nu pa sniegu, vai jāiet par vēlvienu pamatīgu "okeānu". Lai cik tuvu mēs dzīvotu, šis attālums tomēr ir kārtīgi jāpārdomā. ;D
Agnese, kā jau parasti, mani gandrīz nospieda. Visu dienu zīmēju atkal un atkal tā mājas. No sākuma viņas zīmēja ar guašām un Agnese krāsoja Kates pēda un plaukstas. Vēlāk mēs visas kopā jau ķērāmies klāt pēdējajiem tukšajiem laukumiem. Artas vecāki pastāstīja par to, ko dzirdējuši sapilcē un paziņoja, ka limuzīns nebūs... :/ It kā jau tas mani neskar, bet diezgan stubli, ne? Ēdām picu un atkal tukšojām Artas māju no ēdamā. Par to, laikam, jāatvainojas. ;D Man Agnese uzpina franču bizi. Tiiiiik forši. Es vienkārši dievinu tādas bizes. Un man arī patīk kā man izskatās. (sun)
Agnese mani gribēja piekaut, tāpēc es piekāvu viņu. ;D
Mēs parādījām mūsu oriģinālo, īsto sasveicināšanos un atvadīšanos un tad es mēroju garo ceļu uz mnājām. Pa sniega kaudzi, kurā iegrimu un man gumijnieki palika pavisam slapji. Nika bija tik priecīga mani redzēt, ka sosmērēja manu jaku.
Mazliet sastrīdējos ar mammu par to, ka tik vēlu kaut kur braucu un, ka nezinu vai braukšu mājās. Nekas, tas pāries.
Diena bija saulaina un priecīga, un es nevaru vien nopriecāties par savu franču bizi. Pašai arī būs jāiemācās. TĀaaa patīk.
Un Dace arī šovakar/nakt būs. Tas nozīmē, ka jau dabūšu savus skaistos auskariņu. (sun)
Vispār šodien bija pavisam skaista diena. Sākot jau ar rīta sauli, kas mani sildīja kā vasarā, kad sēdēju pie datora un beidzot ar projektu pie Artas.
Great day. Can't wait the night. (devil)
Es zinu, ka man šī bilde jau bija vienā ierakstā, bet man baigi patīk. Tāda pavasarīga.
Es kaut kā domāju par to, ka uz skolu mazliet negribas iet, jo nezināmu iemeslu dēļ cilvēki ar kuriem, kā saka, vakar vēl runāju un kopā smējos, tagad griež pret mani muguru, izliekas, ka es neesmu un vienkārši izturas pret mani dīvaini. Es vienmēr esmu zinājusi, ka klasē nav tādu cilvēku, kam varētu uzticēties, bet nedomāju, ka, piemēram, Sabīne tā varētu izdarīt. Man tiešām vienalga, ka jūs arī lasat šo ierakstu, jo, varbūt, tieši tas ir tas, ko es gribēju tieši jums pateikt. Diezgan nejauki.
Bet šī pēdējā doma no manas dienas aiņēma tikai šo brīdi, kad to rakstīju, tāpēc čaw un jauku vakaru! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru